Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts

Lai veiktu ārstniecisko darbību, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

1. vispārējā rehabilitoloģijā:

1.1. rehabilitācijas pamatprincipi, funkcionēšana un tās novērtēšana atbilstoši Starptautiskajai funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijai;

1.2. rehabilitācijas sistēmas organizācija visos rehabilitācijas posmos, multiprofesionālas rehabilitācijas komandas vadīšana, rehabilitācijas mērķu izvirzīšana, individuālā rehabilitācijas plāna izstrādāšana, rehabilitācijas procesa vadīšana un rezultātu novērtēšana, rehabilitācijas sistēmas organizācijas sociālie pamati un ētiskie aspekti rehabilitācijā;

1.3. fizioloģija un patoloģiskā fizioloģija: centrālā, perifērā un autonomā nervu sistēma, muskuloskeletālā sistēma, neiromuskulārie savienojumi, biomehānika, stājas un gaitas fizioloģija, sāpju mehānismi, sāpju un kustības mijiedarbība;

1.4. biopsihosociāla novērtēšana: bērna attīstība, locītavu un muskuļu novērtēšana, motorā un sensorā funkcija, kognitīvās un komunikācijas funkcijas, laboratoriskās un instrumentālās izmeklēšanas metodes, gaitas, stājas, kustību kvantitatīvas un kvalitatīvas novērtēšanas metodes, elektrofizioloģiskās izmeklēšanas metodes, pulmonoloģiskā un kardiovaskulārā funkcionālā novērtēšana, bioķīmiski un patoloģiski testi, funkcionēšanas novērtēšanas instrumenti;

1.5. prognozējamas invaliditātes, invaliditātes, darbspēju ekspertīze, personas un vides mijiedarbība;

2.2. medicīniskās intervences ķermeņa funkciju vai struktūru atjaunošanai vai uzlabošanai (tai skaitā medikamentozā terapija, dažādi medikamentu ievadīšanas veidi) šādā klīniskā stāvoklī:

2.2.1. ilgstošs gultas režīms, imobilizācija un citi stāvokļi, kas izraisa fiziskās un psiholoģiskās funkcionēšanas ierobežojumus;

2.2.2. motoro funkciju bojājumi, kas izraisa paralīzes/parēzes un personas funkcionēšanas ierobežojumus;

2.2.3. spasticitāte;

2.2.4. urīnpūšļa un zarnu trakta disfunkcijas;

2.2.5. izgulējumi kā imobilitātes sekas;

2.2.6. disfāgija;

2.2.7. sāpju sindromi;

2.2.8. limfātiskā tūska;

2.2.9. komunikācijas traucējumi;

2.2.10. seksualitāte un seksuālā disfunkcija;

2.2.11. garastāvokļa, uzvedības un personības izmaiņas;

2.2.12. attīstības traucējumi;

2.3. fizikālā terapija un kurortoloģija (balneoloģija);

2.4. zināšanas fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā izmantojamās tehnoloģijās:

2.4.1. fizioterapija – kinezioterapija, manuālā terapija, atgriezeniskās saites (biofeedback) terapija, masāža;

2.4.2. ergoterapija – ikdienas aktivitāšu un nodarbes novērtēšana, vides novērtēšanas metodes, ergonomika, rokas terapija, ergoterapijas principi un metodes;

2.4.3. audiologopēdija – komunikācijas un alternatīvās komunikācijas iespēju novērtēšana, runas traucējumu novērtēšana un korekcija, kohleāro implantu izvērtēšana un disfāgijas vadīšana;

2.4.4. nutrīcijas stāvokļa korekcija;

2.4.5. neiropsiholoģiskā vadīšana;

2.4.6. klīniskā psiholoģija;

2.4.7. rehabilitācijā izmantojamās palīgtehnoloģijas (tehniskie palīglīdzekļi);

2.4.8. sociālās integrācijas tehnoloģijas;

2.4.9. reitterapija;

2.5. profilaktisko, ārstniecisko un rehabilitācijas pasākumu organizēšana un vadīšana, pamatojoties uz diagnozi un funkcionēšanas traucējumiem:

2.5.1. neiroloģijā un neiroķirurģijā;

2.5.2. internajā medicīnā;

2.5.3. onkoloģijā;

2.5.4. ortopēdijā un traumatoloģijā;

2.5.5. ķirurģijā;

2.5.6. psihiatrijā;

2.5.7. sporta medicīnā;

2.5.8. pediatrijā;

2.5.9. gerontoloģijā;

2.6. klīniskā epidemioloģija un pētniecība;

2.7. adaptīvā sporta un rekreācijas aktivitātes;

2.8. pacientu izglītošana, veselības veicināšana, profilakse, rehabilitācija;

*Apraksts tika ņemts no  https://likumi.lv/ta/id/190610-noteikumi-par-arstniecibas-personu-un-studejoso-kuri-apgust-pirma-vai-otra-limena-profesionalas-augstakas-mediciniskas-izglitib

Fizioterapeits

Fizioterapeita kompetencē ir:

1. pacienta funkcionālā stāvokļa izmeklēšana, iegūto datu novērtēšana un analīze, fizioterapeita atzinuma sagatavošana par pacienta funkcionālo stāvokli;

2. palīdzēt pacientam atgūt zaudēto funkciju, mazināt tās trūkumu vai to kompensēt, mērķtiecīgi kopējā rehabilitācijas plāna ietvaros izvēloties un lietojot ārstnieciskās vingrošanas metodes, manuālās terapijas metodes, masāžu un fizikālās terapijas metodes (elektroprocedūras, termoprocedūras, ūdens procedūras), kā arī palīdzēt izvēlēties un apmācīt lietot nepieciešamos tehniskos palīglīdzekļus;

3. veselības veicināšanas un profilakses pasākumu veikšana specialitātes ietvaros, tai skaitā sabiedrību izglītojošs darbs;

4. darbs multiprofesionālā rehabilitācijas komandā.

Lai veiktu ārstniecisko darbību, fizioterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

1. pacienta funkcionālā stāvokļa mērķtiecīga novērtēšana, izmantojot fizioterapijā lietojamās izmeklēšanas metodes, iegūto datu analīze un interpretācija;

2. fizioterapeitiskā atzinuma sagatavošana un uz tā balstītu terapijas ilgtermiņa un īstermiņa ārstniecisko mērķu noteikšana;

3. rehabilitācijas programmas plānošana un īstenošana atbilstoši fizioterapeitiskajam novērtējumam un ārstnieciskajiem mērķiem;

4. fizioterapijā izmantojamo medicīnisko ierīču un tehnoloģiju lietošana fizisko un funkcionālo traucējumu profilaksē, ārstēšanā un rehabilitācijā;

5. saskarsme un sadarbība ar citiem terapijas procesā iesaistītajiem speciālistiem un pacienta piederīgajiem;

Medicīnas tūrisma eksperts

THTC Latvia Network Office Director

Svarīgas prasmes medicīnas tūrisma profesionāļiem:

1.Kultūras kompetence un valodu prasmes:

efektīva komunikācija un kultūras izprašana ir ļoti svarīga medicīnas tūrisma nozarē. Profesionāļiem jāspēj sadarboties ar pacientiem no dažādām vidēm un nodrošināt kulturāli atbilstošu aprūpi. Spēcīgu valodas prasmju attīstīšana un dziļa kultūras nianšu izpratne var ievērojami uzlabot pacientu apmierinātību un rezultātus.

2.Zināšanas par juridiskiem un ētiskiem jautājumiem:

pārrobežu veselības aprūpes sarežģītajā juridiskajā un ētiskajā ainavā ir būtiska medicīnas tūrisma profesionāļu prasme. Visaptveroša izpratne par starptautiskajiem veselības aprūpes noteikumiem, pacientu tiesībām un ētiskiem apsvērumiem var palīdzēt speciālistiem izvairīties no iespējamām kļūmēm un nodrošināt drošas, kvalitatīvas aprūpes sniegšanu.

3.Kvalitāte un pacientu drošība:

veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes un drošības nodrošināšana ir ļoti svarīga medicīnas tūrisma nozarē. Profesionāļiem ir labi jāpārzina kvalitātes vadība, pacientu drošības protokoli un riska pārvaldības stratēģijas, lai identificētu un novērstu iespējamos apdraudējumus un uzturētu augstākos aprūpes standartus.

4.Mārketings un biznesa attīstība:

lai gūtu panākumus konkurētspējīgā medicīnas tūrisma tirgū, profesionāļiem ir jābūt spēcīgām mārketinga un biznesa attīstības prasmēm. Efektīvu mārketinga stratēģiju izstrāde, mērķa tirgu noteikšana un digitālo platformu izmantošana var palīdzēt profesionāļiem piesaistīt starptautiskus pacientus un veicināt biznesa izaugsmi.

5.Klientu apkalpošana un pacientu pieredze:

izcilas pacienta pieredzes nodrošināšana ir ļoti svarīga jebkura medicīnas tūrisma biznesa panākumiem. Profesionāļiem ir jāizceļas ar klientu apkalpošanu un pacientu pieredzes pārvaldību, lai radītu saviem pacientiem pozitīvu, neaizmirstamu pieredzi, tādējādi palielinot pacientu apmierinātību un lojalitāti.

*Apraksts tika ņemts no https://www.magazine.medicaltourism.com/article/developing-essential-skills-for-medical-tourism-professionals-a-guide-to-effective-training